Grāmatas viņam, vispār sakot, nepatika lasīt, bet, ja dažreiz ieskatījās sapņu grāmatā, tad tikai tādēļ, ka viņam patika sastapt tur to, ko jau zināja, ko jau vairākas reizes bija lasījis. Tā pilsētas iedzīvotājs noiet katru dienu klubā ne tādēļ, lai dzirdētu tur ko jaunu, bet lai sastaptu tur tos draugus, ar kuriem viņš jau no neatmi- nāmiem laikiem ir paradis patērzēt klubā. Tā ierēdnis ar lielu labpatiku lasa adrešu kalendaru vairāk reižu dienā ne kādu diplomātisku pasākumu pēc, bet viņu bezgala sajūsmina iespiestiem burtiem rakstītie vārdi. «A! Ivans Gavri- lovičs tāds un tāds!» viņš dobji pie sevis atkārto. «Ā! un, lūk, arī es! Hm!…» Un nākamajā reizē pārlasa atkal tos pašus ar tiem pašiem izsaucieniem.
Pēc divu nedēļu ilgā brauciena Ivans Fjodorovičs sasniedza sādžiņu, kas atradās simt verstu no Gadjačas. Tas bija piektdienā. Saule jau sen.bija nogājusi, kad viņš ar kulbu un žīdu iegriezās iebraucamā sētā. Šī iebraucamā vieta ne caur ko neatšķīrās no citām, kas ierīkotas nelielajās sādžiņās. Tajās arvien ar lielu centību pacienā ceļinieku ar sienu un auzām, it kā viņš būtu pasta zirgs.