paklusām izveda Pēterīti no istabas, piekodinādams: «Klausies, Pēter, ja tu man vēl kādreiz rādīsies istabā vai kaut tikai pie logiem, tad, nudien, pazaudēsi melnās ūsas un savu matu cekulu — paskat, tas jau tev divām kārtām aptinies ausij — lai es neesmu Terentijs Koržs, ja tas nepazūd no tavas galvas!» To teicis, viņš ar vieglu roku iebelza Pēterītim pa pakausi tā. ka tas. zemes nesamanīdams, kūleniski aizlidoja. Lūk, ko saskūpstīja! Nedienas bija uznākušas mūsu balodīšiem; turklāt ciematā izpaudās vēsts, ka Koržu sācis apciemot kāds polis, zeltā šūdināts, ar ūsām, zobenu, piešiem, ar kabatām, kas tinkšķēja kā ķeseles zvaniņš, ar ko mūsu zvaniķis Tarass ikdienas staigā pa baznīcu. Nu, viegli noskārstams, kādā nolūkā apciemo tēvu, kad viņam mājās tumšuzacaina meitiņa. Lūk. vienreiz Pidorka, asarām plūstot, pacēla rokās savu Ivasu: «Ivasiņ, mans mīļais, Ivasiņ, mans dārgum! Aizskrej pie Pēterīša, manu zelta bērniņ, kā izšauta bulta; izstāsti viņam visu: būtu mīlējusi viņa brūnās acis, skūpstījusi viņa balto sejiņu, bet liktenis man nav to novēlējis. Ne vienu vien dvieli esmu samērcējusi savām karstajām asarām. Nelabi, grūti man ap sirdi. Un pašas tēvs man — naidnieks: spiež precēt nemīlamu poli. Saki viņam, ka jau rīkojas uz kāzām, tikai mūzikas nebūs mūsu kāzās: kobzu un stabuļu vietā dziedās diakoni. Neiešu dejot ar savu līgavaini: nēšus nesīs mani. Tumša tumša būs mana istabiņa! — no kļavas koka, un dūmeņa vietā krusts stāvēs uz jumta!»