ANDREJS UPĪTS
JAUNĀ DZĒRVE
Viņa nebij lielākā par savu māsu. Ari citādi augumā un ārējā izskatā neatšķīrās no tās. Taču jau pa tām trim četrām dienām, ko abas nogulēja perēklī, skaidri varēja nomanīt viņas savādo dabu.
No laika gala viņa nevarēja mierīgi nogulēt. Trinās un grozījās tā, it kā tai kājas un pavēdere nemitoši niezētu, plūkāja perēkļa malā atlupušās niedru cīpslas, stiepās pāri malai, urba knābi dziļi slapjā tīreļa sūnā un dūņās. Māsu vienmēr spieda pie malas vai gulās tai virsū, tā ka tēvam vai mātei, ar barību atskrējušiem, ikreiz vajadzēja perēklī nodibināt kārtību. Bet tas bij iespējams tikai tad, kad atnestā barība bij izdalīta, jo nerātne negaidīja, nelikās mierā, spiedza un taisījās kāpt laukā no perēkļa.
Likās, viņa bij jau no olas izšķīlusies ar neizprotamu nemieru pret mīksto perēkli noliektā berza un niedru aizvējā. Viņa negaidīja, kamēr vecie to atzīs par diezgan spēcīgu un izvadās, bet izkāpa pati. Kādurīt, kad vecie abi reizē atskrēja pār mežu no tuvējās laukmalas, viņa, cini pakāpusies, kaklu izstiepusi, ziņkārīgi skatījās apkārt plašā, svešā pasaulē un dūšīgi vēcināja spārnus. Tracis bij liels. Vecie sirdīgi kliedza, lidoja apkārt un tik tikko neaizķēra to slaidām, spēcīgām spārnu švīkām. Perēklī palikusī māsa žēli pīkstēja un arī kārpījās laukā. Pa visu tīreli bij dzirdamas uztraukto dzērvju klaigas.