— Un kas par puiku! — Viņa atzinīgi pasmējās.
— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagājušo dienu puicisko niekošanos» »— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris piedzērās un pameta jūs …
— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir beidzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties …
— Jūsu vaigi līdzinājās persikiem, kurus mēs audzējām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uzkritusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs neskuvā- ties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai atminaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …
— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen aprakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts!
Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jauneklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, meklēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās modināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.
— Reliģija mums ļoti noderīga, kad nākam jau vidējos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja.