— Mēs tur divas nedēļas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, — kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat ļoti laba? Tomēr neļaujiet, lai tās jūs nogāž no kā­tiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzīta­jiem traukiem!

—   Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jūtas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta locek­lis, resns plikpauris.

Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica:

—   Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un ne- piemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnieciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēļ.

Kāds baņķieris ieradās pie Alises vēlu Ziemsvētku va­karā, turēdams rokā iespaidīga apmēra un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.

—   Tikai gadījuma pēc, — viņš paskaidroja, — kad mani darbinieki pārbau.dīja Japio ielejas zemes gabalu reģis­trus, es tur uzgāju jūsu ķīlu zīmi par diviem tūkstošiem — nu, par to rīsa lauku, kas izrentēts A Cinam. Tas no­virzīja manas domas tālu pagātnē, kad mēs visi vēl bijām jauni un traki… jā, mazlietiņ traki, atklāti sakot. Un sirds man iesila, jūs atceroties, un tā nu aiz tīras aloha es, lūk, to visu nokārtoju un samaksāju jūsu vietā.

Arī tautas brāļi nepiemirsa Alisi.