Bērnībā Džeimss bija ciets rieksts tēvam, mātei un ģimenes ārstiem, kaut gan neviens nebija pat tuvojies viņa dīvainās izturēšanās atminējumam. Piemēram, viņi neizprata zēna pārmērīgo miegainību rīta cēlienā un pārmērīgo rosību vakarā. Redzēdami mazo naktīs klīstam pa gaiteņiem, galvu reibinošā augstumā staigājam pa jumtiem vai skraidelējam pa uzkalniem, visi nosprieda, ka viņš ir mēnessērdzīgs. īstenībā viņš bija nomodā, un tikai pirmatnējais «es» spieda viņu klaiņot pa naktīm. Reiz Džeimss izstāstīja patiesību kādam neaptēstam dakterim, bet tas nicinoši izsmēja viņu par atklātību un nosauca visu par «sapņiem».
Galvenais bija tas, ka, līdzko sāka krēslot un nāca vakars, Džeimsam miegs nebija ne prātā. Istabas četras sienas viņu ierobežoja un kaitināja. Zēns dzirdēja tumsā tūkstoš kaut kādu balsu čukstam viņam. Nakts aicināja viņu, tāpēc ka tieši šī diennakts daļa dzina viņu ārā no mājām. Taču neviens to nesaprata, bet viņš nemēģināja izskaidrot. Visi Uzskatīja zēnu par mēnessērdzīgo un veica attiecīgus piesardzības pasākumus, bet tie ļoti bieži neko nelīdzēja. Ar gadiem Džeimss kļuva aizvien viltīgāks, tā ka, paklausot sava otrā «es» aicinājumam, viņš naktis lielāko tiesu pavadīja svaigā gaisā. Pēc tam viņš, protams, priekšpusdienā gulēja. Rīta nodarbības skolā nebija iespējamas, un tikai dienā privātskolotāji varēja Džeimsam kaut ko iemācīt. Tā izglītojās un auga viņa modernais «es».