— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — profesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanākušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs neaizmirsit manu necilo jubileju … Kā pateicību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīnojamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zinātnieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl sliktāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uzskatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.
Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cilvēka smadzeņu un psihes darbības pētījumiem. Taču šo visai interesanto zinātnes nozari nepētīju vienpusīgi, kādas šauras specialitātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domāšanas aparātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs anatoms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari — smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzināti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priekšu pa neizskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu šūnu vissarežģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevišķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izveidot drošu pamatu mācībai par atmiņu. Vienlaikus sastapos ar daudzām tādām parādībām, kas vēl ir gluži neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē.