Un es viņu sapratu.
Mākslinieka iecere galīgi nobrieda ļoti drīz, jo iemīļotā ne mirkli nešķīrās no viņa, taču Ļeontjevs ilgi nespēja izlemt, kādu materiālu izvēlēties. Rēgaini baltais marmors nederēja, arī bronzas košā tumsnējība neatbilda viņa idejai. Citi sakausējumi vai nu iztēli padarīja nedzīvu, vai bija neizturīgi, bet mākslinieks gribēja savas Irinas skaistuma plauksmi saglabāt nākamajiem gadsimtiem.
Lēmums tika pieņemts, kad Ļeontjevs iepazinās ar sengrieķu autoru darbiem, kur bija minēti no ziloņkaula darināti tēli, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Ziloņkauls — lūk, materiāls, ko viņam vajadzēja. Tas bija blīvs, un no tā varēja izveidot vissīkākās detaļas, tieši tās, kurām mākslas burvība ļauj radīt dzīvas miesas iespaidu. Turklāt krāsa, nevainojama virsma un ilgstoša izturība, — jā, šis materiāls bija tā vērts, lai to meklētu.
Zinot, ka atsevišķus ziloņkaula gabalus var salīmēt tā, ka savienojuma vietas nav manāmas, tēlnieks veltīja visu savu laiku vajadzīgo ziloņkaula gabalu iegādei un izvēlei. Jāsaka, ka tas prasīja milzīgu neatlaidību, jo mūsu zemē ziloņkauls nav apgrozībā. Iespējams, ka visu vajadzīgo materiālu Ļeontjevs arī nebūtu
savācis, ja palīgā nebūtu nācis viņa draugs ģeologs, kas tikko Sibīrijas ziemeļu piekrastē bija atklājis milzīgu mamuta ilkņu kapulauku.