Tāpat izzuda vēl kāda detaļa, kas sākumā bija labāk saskatāma nekā (els, — zema un gara pelēka akmens vanna, līdz malām piepildīta ar nez kādu tumšu šķid­rumu. Vannā tik tikko varēja samanīt tā kā skulpturālas figūras, tā kā šķidrumā iegrem­dēta kaila ķermeņa kontūras. Tomēr arī šī de­taļa izzuda, bet blakus vannai parādījās galds ar biezu akmens virsmu. Galda vidū at­radās ar kaut kādām zīmēm klāta, gluda, kvadrātveida vara plāksne bez jebkādiem ro­tājumiem, bet tās priekšā — melns duncis un zils stikla trauks.

Šī plāksne vai, pareizāk sakot, vara lapa kļuva arvien labāk saskatāma, un beidzot es redzēju vienīgi to. Pilnīgi skaidri saskatīju tās nosūbējušo virsmu ar iegravētajām rakstu zīmēm. Neko nesaprotot, tomēr tīri instinktīvi nojautu, ka te beidzas manu domu ainu sē­rija, noslēdzas, kā jūs sakāt, vīziju virkne. Neizskaidrojama nemiera mākts, sāku atvei­dot vara plāksnē iegravētās zīmes. Te, re­dziet, profesor, — un viņa veiklie pirksti pār­lapoja veselu lēveni papīra lapiņu, — tās va­jadzēja atkārtot atkal un atkal. Vīzija izzuda un lāgiem pat stundām neatsākās no jauna, bet es pacietīgi sēdēju, līdz varēju sastādīt šo lapu, kas ir jums rokā. Taču tagad es vairs neko neredzu, esmu ļoti noguris, viss kļuvis vienaldzīgs . . . Tikai aizmigt nekā nevaru, māc neizprotamas bailes, vai neesmu kļūdī­jies. Agrāk manas izjūtas bija ļoti spēcīgas — es zināju, ka šīm skulptūrām, šiem ziloņkaula