ka tie desmiti jauno bangu jātnieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas apgāztos, bet bangu braucamie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret debesīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cilvēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt visā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauktos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā izprieca, kuras dēļ vini vispār braukuši no Honolulu uz Vaikiki.
Devītā numura glabšanas laiviņas kapteinis, pats likumīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām medaļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bār- tonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņpus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela peldētāju virtene. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izdevīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda karkasu lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidējās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «Nolāpītie malahini\»