—   Ak, mans tēvs, mans nabaga tēvs! — viņš sauca, piekļaudamies māsai.

Mis Granta turpretim, rokas sažņaugusi, klausījās un nebilda ne vārda. Tikai kad stāsts bija galā, viņa iesaucās:

—   Bet dokuments — kur ir šis dokuments, kundze!?

—   Man tā vairs nav, mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja.

—   Jums tā vairs nav?

—  Nē. Jūsu tēva labā lords Glenervens dokumentu aizveda uz Lon­donu, taču es atstāstīju jums tā saturu vārdu pa vārdam un to, kā mums

                                           — Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.

izdevās izdibināt tā patieso jēgu. Starp pusizdzisušu vārdu paliekām jūras ūdens bija pasaudzējis dažus ciparus. Diemžēl garums …

—   Iztiksim bez tā! — puisēns iesaucās.

—   Protams, Roberta kungs, — lēdija Helēna pasmaidīja par tik spa­rīgu apņēmību. — Kā redzat, mis Granta, tagad jūs zināt dokumentu visos sīkumos — tikpat labi kā es.

—  Jā, kundze, — jauna meitene atbildēja, — tomēr es vēlētos redzet sava tēva rokrakstu.

—   Labi, lords Glenervens, iespējams, jau rit pārbrauks mājās. Iepazīs­tinot admiralitātes ierēdņus ar dokumenta oriģinālu, mans virs grib pa­nākt, lai viņi nekavējoties sūtītu kuģi meklēt kapteini Grantu.