— Šis pierādījums patiesi galīgi apgāž uzskatus, kas noliedz daudzinātā jūras ceļa esamību.
— Šos uzskatus tas vienkārši nokauj! — doktors teica. — Pag, lūkošu uzmest šā baļķa ceļojuma maršrutu: kāda no Panamas vai Gvatemalas upēm stumbru ienes Klusajā okeānā; straume to rauj gar Amerikas krastiem līdz Bēringa šaurumam, un, gribot negribot, tas nonāk ziemeļu jūrās. Šis koks nav ne tik vecs, ne ūdens piesūcināts, lai nebūtu iespējams noteikt, cik sen tas pametis savu dzimteni; laimīgi ticis pāri veselai virknei jūras šaurumu, kas ved uz Bafina jūru, baļķis spēji tiek ierauts ziemeļu straumē, izpeld cauri Dēvisa šaurumam un beidzot nokļūst uz «Forvarda» klāja, par lielu prieku doktoram Klo- bonijam, kurš lūdz Šendona kungam atļauju paturēt piemiņai gabaliņu šā koka.
— Esiet tik laipns, dariet to, — teica Šendons. — Bet savukārt ļaujiet pavēstīt, ka jūs tomēr nebūsiet vienīgais šāda atraduma īpašnieks. Disko salas gubernatoram .. .
— … Viņam Grenlandē, — pārtrauca doktors, — pieder sarkankoka galds, darināts no līdzīgos apstākļos izzvejota baļķa, es jau zinu, dārgais Šendon, bet lai! Šo grenlandieti viņa galda dēļ nemaz neapskaužu, jo man, ja vien tas nesaistītos ar zināmām grūtībām, no šā koka iznāktu vesela guļamistabas iekārta.
Nakti no trešdienas uz ceturtdienu plosījās neganta vētra; aizvien biežāk ceļā gadījās peldoši koki; tuvoties krastam kļuva bīstami, jo šajā gadalaikā tur mēdz būt daudz ledus kalnu. Šendons tāpēc lika samazināt buru skaitu,' un «Forvards» turpināja ceļu tikai ar foku un bramburu.