Tāpat ir ar kuģiem. Ja nosauksiet kuģi par «Herku- lesu» vai «Varoni» — tā priekšā leduskalni paši pašķirsies, bet pamēģiniet savu kuģi nosaukt par «Sili», tas klunkurēs pa jūru kā īsta sile un visniecīgākajos viļņos apmetīs kūleni.
Tāpēc no desmitiem vārdu pēc visrūpīgākās izvēles es izraudzījos tādu, kas cienīgs būt par manas skaistules jahtas nosaukumu. Es nosaucu jahtu par «Nebēdu», Slavenam kuģim lai būtu slavens vārds. Tas tik ir vārds, ar kuru nav kauns doties pa okeānu okeāniem! Es pasūtīju vara lējuma burtus un pats piestiprināju tos pie jahtas pakaļvadņa dē|a. Spoži nospodrināti, tie-mirdzēja kā ugunīm apgaismoti. No pusjūdzes attāluma varēja saredzēt: «Nebēda».
Un redziet, tajā nelaimīgajā dienā, rīta pusē, es viens pats stāvu uz klāja. Jūra ir pavisam mierīga, ostā vēl nav sākusies rosme, pēc negulētās nakts mācas virsū miegs… Pēkšņi redzu — pukšķēdams mums tuvojas ostas velkonis, nāk tieši mums klāt un — uzsviež uz klāja laikrakstu paku! Godkāre, protams, zināmā mērā ir netikums. Tomēr mēs visi esam cilvēki, tikai cilvēki, kā mēdz teikt, un katram, ziniet, patīkami, ja par viņu raksta avīzē. Jā-ā..Tad es atvēru avīzi un lasīju: