Hercogs»Gīzs savu māsīcu Nevērās hercogieni pavadīja uz pili Dišoma ielā. Nodevis māsīcu istabenes rokās, viņš iegāja savā istabā pārģērbties. Hercogs paņēma mēteli un īsu, asu dunci, kurš aizstāja zobenu un kuru sauca "muižnieka gods". Paņēmis ieroci no galda, hercogs pamanīja, ka starp asmeni un maksti ir aizbāzta kaut kāda zīmīte. Viņš to izņēma un izlasīja:

"Ceru, ka hercogs Gīzs šonakt Luvrā vairs neatgriezīsies. Ja viņš tomēr domā iet, lai drošības dēļ tērpjas stiprās bruņās un paņem asu zobenu."

-             Tas ir diezgan dīvains brīdinājums, Robēr, - hercogs sacīja savam kalpam. - Vai manā prombūtnes laikā te kāds ir bijis?

-     Tikai viens cilvēks, jūsu augstība.

-     Kas?

-     Marķīzs de Gasts.

-             O! Tāpēc man šis rokraksts šķita pazīstams. Vai esi pārliecināts, ka tas bija dc Gasts? Vai tu viņu redzēji?

-     Ne vien redzēju, kungs, bet arī ar viņu sarunājos.

-     Labi, es uzklausīšu viņa padomu. Padod man bruņas un zobenu! Kalps pie tādas pārģērbšanās bija pieradis, tāpēc nekavējoties atnesa