— Ak, — teica Hāgas grāfs, tikpat vienaldzīgā tonī kā Kaliostro, — tā kā monsicur pats personīgi ir piedalījies šinī ievērojamajā kaujā, tad jādomā, ka viņam vismaz toreiz būs bijis desmit gadu.
— Ja, monsicur grāf, — atbildēja Kaliostro palocīdamies, — tā bija smaga neveiksme.
— Tomēr ne tik briesmīga, kā kauja pie Kresī, — smaidīdams piebilda Kondorsē.
— Jums taisnība, monsicur, — laipni atteica Kaliostro, — Kresī neveiksme bija tik briesmīga tāpēc, ka tā nebija vienīgi armija, bet pati Francija, kas tika sakauta, bet mums arī jāpiebilst, ka šo uzvaru Anglija nepanāca godīgā ceļā. Karalim Edvartam III bija lielgabali, kas Filipam Valuā nebija zināmi, vai, pareizāk sakot, kam viņš negribēja ticēt, kaut gan es viņu jau biju brīdinājis, teikdams, ka pats savām acīm esmu redzējis tos četrus lielgabalus, ko Edvarts III bija nopircis no venēciešiem.
— Kā! — iesaucās Dibarī kundze, — jūs pazināt Filipu Valuā?
— Kundze, — atbildēja Kaliostro, — man bija tas gods būt vienam no tiem pieciem augstmaņiem, kas atradās karaļa eskortā, kad viņš atstāja kaujaslauku. Es toreiz biju ieradies kopā ar nabaga veco Bohēmijas karali, kurš bija akls, un dzirdēdams, ka cīņa zaudēta, pats nodūrās.