—           Tāpēc, kundze, ka viņas ir tādas pašas kā Kasandrai, un lai līdzība būtu pilnīga, viņai bija tāpat kā jums, vai, pareizāk sakot, jums ir tāpat ka viņai neliela tumša dzimumzīmīte tieši uz sestās ribas, kreisajā pusē.

—   Grāf, jūs laikam patiesi esat burvis.

—           O, nē, marķīze, — iesaucās maršals smiedamies, — es viņam to pateicu.

—   Un kā jūs to zināt?

Maršals izstiepa lūpas.

—   Hm, — viņš noņurdēja, — tas nu ir ģimenes noslēpums.

—           Lai nu paliek, — tcica Dibarī kundze. — Patiesību sakot, maršal, ierodoties pie jums, ir jāuzliek divas kārtas smiņķa.

Tad, pagriezusies pret Kaliostro, viņa piebilda:

—           Man šķiet, monsicur, jūs zināt mūžīgās jaunības noslēpumu, jo kaut gan esat trīs vai četrus tūkstošus gadu vecs, jums nevar dot pat četrdesmit gadu.

—   Jā, kundze, es zinu mūžīgās jaunības noslēpumu.

—   Ak, tad atjaunojiet arī mani!

—           Tas, kundze, būtu gluži lieki, jo šis brīnums jau ir noticis. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš izskatās, un jums, vislielākais, var dot trīsdesmit gadu.

 — Tas ir kompliments.

—   Nē, kundze, tas ir fakts.

—   Lūdzu paskaidrojiet.

—           Tas ir viegli izdarāms. Jūs pati pie sevis esat pielietojusi manu līdzekli.

—   Kādā veidā?

—   Ieņemdami manu eliksīru.

—   Es?

—   Jā, jūs pati, grāfienes kundze. Un to jūs neesat aizmirsusi.