—   Vatčls, kāds tc sakars ar Vatēlu, — nomurmināja mājzinis.

—   Nu, vai šis salīdzinājums jūs aizvaino?

—           Nč, bet ar šo laimīgo zobena dūrienu, kas caururba viņa ķermeni, monsicur Vatčls ir kļuvis nemirstīgs!

—           Ahā! Nu jums liekas, ka jūsu kolēģis pie šīs slavas ir ticis par lētu cenu?

—           Nē, monsicur, bet cik daudziem mūsu profesijā nākas ciest vēl vairāk nekā viņam un piedzīvot pazemojumus un nepatikšanas, kas ir simtkārt sāpīgākas par zobena dūrienu, un tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis nemirstīgs!

—           Nu, monsicur, vai tad jūs nezināt — lai kļūtu nemirstīgs, jābūt vai nu mirušam, vai Akadēmijas loceklim?

—           Jā, tā tas ir, monsicur, tad gan labāk ir būt dzīvam un veikt savus pienākumus. Es nedomāju mirt un paveikšu savu darbu tāpat, kā to būtu paveicis Vatēls, ja vien princim Kondē nebūtu pietrūcis pacietības kādu pusstundu pagaidīt.

—  Ak tā, bet jūs apsolījāt man kaut ko sevišķu, tas ir veikli.

—   Nē, monsicur, nekā sevišķa.

—   Bet uz ko tad jūs gaidāt?

—   Vai monsicur vēlas, lai es to viņam pasaku?

—   Pie joda, jā: es topu ziņkārīgs.

—   Nu labi, es, monsicur, gaidu pudeli vīna.

—           Pudeli vīna! Kā tas, monsicur, saprotams? Tas nudien sāk mani interesēt.

—           Redzat, monsicur, lieta ir tāda: Viņa Majestāte Zviedrijas karalis, piedodiet, es gribētu teikt: viņa ekselence Hāgas grāfs dzer vienīgi Tokajas vīnu.