— Es vēlētos, kaut man tā kalpotu vēl otrus divdesmit gadus, — teica vecais maršals, pievērsdamies spogulim, kamēr mājzinis devās uz pieliekamām telpām.
— Divdesmit gadus, — kāds zobgalīgi iesaucās tieši tai brīdī, kad hercogs pievērsās spogulim. — Divdesmit gadus! Mans mīļais maršal, es jums tos novēlu; bet tad, hercog, man būs jau sešdesmit un es būšu ļoti veca.
— Grāficn! — iesaucās maršals, — jūs esat pirmā! Ak, Dievs, cik jūs izskatāties skaista un svaiga!
— Sakiet labāk, hercog, ka es esmu sasalusi kramā.
— Ļoti lūdzu ienākt buduārā.
— Lai būtu divatā, maršal?
— Nē, — trijatā, — atbildēja kāda piesmakusi balss.
— Tavernī! — iesaucās maršals. — Kā vilku piemin, tā vilks klāt, — viņš pačukstēja grāfienei pie auss.
— Šķelmis, — nomurmināja Dibarī, skaļi iesmiedamās.
Un visi trīs iegāja blakusistabā.
II
LAPERŪZS
Tai pašā acumirklī vairāku piebraucošu kariešu dārdoņa uz apsnigušā bruģa pavēstīja maršalam par viņa viesu ierašanos, un drīz vien, pateicoties mājziņa akurātībai, ap ēdamzāles apaļo galdu nosēdās deviņas personas; deviņi sulaiņi, klusi kā ēnas, veikli un bez steigas, pakalpīgi un bez uzbāzības slīdēja pa paklājiem un spraucās starp viesiem, bet tā, ka nekad nepieskārās viņu rokām un nepicgrūdās viņu krēsliem, zem kuriem
tādā daudzumā bija novietoti zvērādu paklāji, ka viesu kājas tajos varēja iegrimt līdz pusstilbam.
Maršala viesi nevarēja vien nopriecāties par tīkamo krāsns siltumu, cepešu smaržu, lielo vīnu izvēli un pēc pirmā ēdiena paklusām sāka risināt sarunas.
Tā kā slēģi bija cieši aizvērti, no āra telpā neielauzās neviena skaņa, arī zālē vienīgais troksnis bija pašu viesu čala; bet šķīvji, kas tika nomainīti, un sudrabs, kas pārceļoja no bufetēm uz galdu, pat neiešķindējās; pār mājziņa lūpām, rīkojot ļaudis, nenāca pat ne čuksts; viņš visu vadīja tikai ar acīm.