Visapkārt galdam bija dzirdami izbrīnās saucieni.

Šī atzīšanās gan nepierādīja grāfa Kaliostro nemirstību, bet viņa atjautu.

—   Tagad jūs paši redzat, — mierīgi turpināja Kaliostro, — ka es esmu uzminējis, un, lūk, tāpat tas ir ar visu, kas notiks. Dzīves pieredze man ir devusi spējas vienā acu uzmetienā noteikt to cilvēku pagātni un nākotni, ar kuriem cs saejos.

Šai ziņā manas spējas ir tik asas, ka pārvalda pat nedzīvo matēriju un dzīvniekus. Kāpjot karietē, es jau no zirgu izskata redzu, ka tic sāks skriet, un no kučiera sejas nolasu, ka viņš mani apgāzīs, vai tam notiks kāda cita klizma. Sēstoties kuģī, cs redzu, ka tā kapteinis ir vai nu nejēga, vai stūrgalvis, un vajadzības gadījumā namācēs vai arī negribēs kuģi pienācīgi vadīt. Tādos gadījumos cs atsakos tiklab no zirgiem, kā arī no kuģa. Es nenoliedzu gadījumu, cs to paralizēju. Tai vietā, lai to pieņemtu simtprocentīgi, kā parasti dara citi ļaudis, es atņemu tam deviņdesmit deviņus procentus no tā nejaušības un atlikumu neņemu vērā. To, lūk, man ir mācījusi mana trīstūkstoš gadu ilgā dzīve.

—   Nu tad, manu mīļo praviet, — teica Laperūzs, kamēr visapkārt skanēja gan sajūsmas, gan arī vilšanās saucieni, — jums vajadzētu doties man līdzi, kad mēs tagad kāpsim kuģos, lai uzsāktu ceļojumu apkārt pasaulei. Ar to jūs man izdarītu sevišķu pakalpojumu.

Kaliostro neatbildēja.

—   Monsicur maršal, — smiedamies turpināja jūrasbraucējs, - tā kā grāfs monsicur Kaliostro negrib šķirties no tik jautras kompānijas, kas arī labi saprotams, tad atļaujiet to darīt man. Piedodiet, monsicur Hāgas grāf, piedodiet, kundze, bet, lūk, pulkstenis jau sit septiņi, bet esmu apsolījis karalim pulkstens septiņos ar ceturksni sēsties karietē. Un nu, tā kā monsicur grāfs Kaliostro nevēlas redzēt manas abas flotes, tad vismaz lai viņš pasaka, kas man gadīsies pa ceļam no Versaļas līdz Brestai. No Brcstas līdz pat polam cs gan tikšu galā, tā ir mana darīšana. Bet, velns lai parauj! No Versaļas līdz Brestai man ir vajadzīgs padoms.