Ja zēns nav sajaucis datumu un šodien pa­tiešām ir divdesmitais, tad šis nav sestais gadsimts. Sa­traukumā es paraustīju mūku aiz piedurknes un jautāju, kura mēneša diena pašlaik ir.

Velns viņu rāvis, viņš atbildēja, ka divdesmit pirmāl Man kļuva nelabi no šīs atbildes. Lūdzu mūku padomāt, vai viņš nav kļūdījies, bet viņš zināja pavisam droši, ka šodien ir divdesmit pirmais. Tā, mazais vējagrābslis atkal visu saputrojis! Stunda arī atbilda sestā gadsimta ap­tumsumam, to es pirmīt redzēju pats savām acīm, jo pa­galmā bija saules pulkstenis. Jā, es biju karaļa Artura galmā, un man atlika vienīgi cik spējams izmantot situā­ciju.

Tumsa un pūļa izmisums kļuva arvien dziļāki un dzi­ļāki. Nu es sacīju:

—   Esmu visu apdomājis, ser karali. Jums par mācību es ļaušu tumsai plesties un naktij nākt pār pasauli; vai es nodzēsīšu sauli uz visiem laikiem vai likšu tai atkal spīdēt, atkarīgs tikai no jums. Un tagad uzklausiet un iegaumējiet manus noteikumus: jūs paturat karaļa varu pār visu savu valsti, kā arī visu jūsu karaliskai cieņai atbilstošo godu un slavu; toties mani jūs ieceļat par nemainīgu pirmo mi­nistru un valsts saimniecības pārvaldnieku, maksājot man vienu procentu no tīrās peļņas, ko dos mana saimnieko­šana, salīdzinājumā ar valsts tagadējiem ienākumiem. Ja manām vajadzībām ar to nepietiks, algas paaugstinājumu es neprasīšu. Tas jūs apmierina?