IX

Mēs devāmies ārā no drupām pa pretējo pusi. Lisjēns gāja pa priekšu.

Tieši tai brīdī, kad mēs sasniedzām krūmus, pats sevi nododams, teteris no jauna sāka rubināt.

Viņš atradās no mums apmēram astoņdesmit soļus, paslēpies biezajos kastaņas zaros, pie kam pieeja kokam bija nosegta ar bieziem krūmiem.

—            Kā jūs viņam piekļūsit, ka viņš jūs nepamana? — es jautāju Lisjēnam. — Man tas liekas nav nemaz tik viegli izdarāms.

—           Patiesi ne, — viņš atbildēja. — Ja es tik varētu to redzēt, es šautu no šejienes.

—           Kā no šejienes? Vai tad jūsu ierocis var nogāzt teteri astoņdesmit soļu attālumā?

—   Ar skrotīm ne, bet ar lodi gan.

—           Ā, par to nav ko runāt, tā ir cita lieta; labi, ka jūs esat pasteidzies jau pielādēt. ii

—   Vai jūs viņu gribat redzēt? — jautāja Orlandi.

—  Jā, — atbildēja Lisjēns, — atzīstos, ka tas man darītu prieku.

—  Tad pagaidiet.

Un Orlandi sāka imitēt tetervistas klukstēšanu.

Tai pašā brīdī mēs ievērojām kustību koka lapotnē, kaut gan vēl neredzējām pašu teteri, kurš, pakāpdamies no zara uz zaru un rubinā­dams, atbildēja uz Orlandi aicinājumu.

Beidzot viņš bija uzkāpis koka galotnē un tā ķermenis spilgti izcēlās uz blāva debesu fona.