Mums vajadzēja pavadīt liekas piecas minūtes gaisā virs Vašingtonas lidlauka, pirms varējām nosēsties. Kad beidzot nolaidāmies un pieveda trapu, ap to izcēlās liela burzma. Brinka organizācijas aģenti drūzmējās ap mūsu lidmašīnu, un viņu leitnants pieprasīja, lai katrs pasažieris uzrāda dokumentus. Kad pienāca mana kārta, gribēju noskaidrot, kas šeit īsti notiek. Viņš domīgi ielūkojās manā sabiedriskās uzticamības kartē un, ieraudzīdams tās mazo numuru, godbijīgi sveicināja.
— Piedodiet, ka mums iznāca mazliet apgrūtināt jūs, mister Kurtenej, — viņš atvainojās, — bet «konsi» pie Topekas izdarījuši diversiju. Mums ziņoja, ka vainīgais varētu atrasties reaktīvajā lidmašīnā, kas atiet no Ņujorkas četros un piecās minūtēs. Acīmredzot tā bijusi tikai pīle.
— Ko tad viņi šoreiz uzspridzinājuši?
— Dipona izejvielu resursus — mēs esam noslēguši līgumu par viņa rūpnīcu apsargāšanu. Tur kompānija viņai piederošajā kviešu laukā gribēja atklāt jaunu ogļraktuvi. Viss iesākās ar jauku ceremoniju, bet, tiklīdz hidrauliskā ogļu ieguves mašīna sāka drupināt zemes virsējo slāni, kāds no pūļa meta bumbu. Mašīnas vadītājs, viņa palīgs un kāds viceprezidents nogalināti. Bumbas metējs iejuka pūlī, tomēr mani ļaudis paspēja viņu ievērot. Gan šajās -dienās viņu notversim.