— Izsakieties jūs pirmais, Ben, — viņš teica.
Bens Vinstons piecēlās un patīkamā baritonā iesāka:
— Runājot Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļas vārdā, sacīšu: noteikti nē. Paklausieties pusdienas ziņu biļetenu par mūsu jaunākajiem sasniegumiem! Bet labāk atļaujiet man pašam īsi par to pastāstīt. Saskaņā ar naktī saņemtajām ziņām visās pamatskolās austrumos no Misisipi tagad lieto mūsu ieteiktos skolēnu brokastu sainīšus. Sojas desiņas un atjaunotās gaļas bifšteks (pie galda nebija neviena, kas nenodrebinātos, iedomājoties sojas desiņas un atjaunotās gaļas bifštekus) iesaiņoti tādas pašas zaļuma nokrāsas turziņās kā firmas «Universal» produkti. Bet konfektes, saldējumu un šokolādes cigaretes bērniem var nopirkt «Starrzelius» kompānijas spilgti sarkanajā iesaiņojumā. Kad šie bērni būs lieli, — viņš triumfēdams pacēla acis no savām piezīmēm, — un tas, pamatojoties uz mūsu datiem, būs apmēram pēc piecpadsmit gadiem, firmas «Universal» ražojumus neviens vairs nepirks, tā bankrotēs un galīgi pazudīs no pasaules tirgus!
Skaļu aplausu pavadīts, Bens Vinstons apsēdās. Arī Šokens sita plaukstas un līksmi vērās mūsos. Es cītīgi paliecos uz priekšu ar sejas izteiksmi «numur viens», kura pauda dedzību, saprātu un kompetenci. Bet biju pūlējies velti. Faulers pamāja kalsnajam cilvēkam, kas sēdēja blakus Vinstonam — Harvijam Bruneram.
— Lieki atgādināt, ka Pārdošanas nodaļai ir savas specifiskas problēmas, — Har- vijs iesāka, piepūzdams plānos vaigus.