
J. BIRZIŅŠ
KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA
KRISTIEŠI UN ATEISTI PAR
— cilvēka miršanu;
— pasaules galu;
— mirušo augšāmcelšanos;
— dieva tiesu;
— dieva valstības uzcelšanu;
— elli un mokām;
— paradīzi un prieku.
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1969
IEVADS
Eshatoloģijas nosaukums cēlies no grieķu vārda eschatos — pēdējais, gals, un logos — vārds, mācība, tātad: mācība par galu. Ar šo nosaukumu teoloģija apzīmē to savas teorijas daļu, kas māca par cilvēka miršanu un viņa dvēseles dzīvi pēc miesas nāves, par «pasaules galu», ar ko saprot Zemes bojā eju, par notikumiem, kas saistīti ar šo pasaules galu, par mirušo augšāmcelšanos, dieva tiesu un atalgojuma piešķiršanu nākamajā dzīvē, par pasaules atjaunošanu un dieva valstības uzcelšanu, par elli un mūžīgām mokām, par paradīzi ar tās jaukumiem un mūžīgiem priekiem. Eshatoloģija ir viena no teoloģijas pamatmācībām.
Dažādu reliģiju pārstāvji mēdz apgalvot, ka viņu reliģiskās atziņas esot devis dievs. To rašanās neesot līdzīga citu atziņu izcelsmei. Zinātniskās atziņas esot cilvēka prāta produkts, un tām esot savs izcelsmes laiks, cēloņi un attīstības posmi. Turpretī reliģijas atziņas esot saņemtas caur dievišķīgu atklāsmi un paliekot mūžīgi patiesas.
