Zibeņzellis pagrozīja galvu.

— Ledus ir sastrēdzis arī augšā, tādēļ ūdens vairs klāt nenāk.

— Tagad viss atkarīgs no tā, kurš sastrēgums pirmais sakustēsies.

— Skaidrs, — Zibeņzellis apstiprināja. — Ja augšējais sakustēsies pirmais, tad mums nav ko cerēt. Tas noslaucīs visu.

Puiši no Minukas klusēdami novērsās, taču drīz rāmajā klusuma ieskanējās «Ramski, lio!», kam tūliņ sekoja «Oranžais un melnais».

Vīri uzņēma savā lokā arī Zibeņzelli un policistu, kas drīz vien uztvēra piedziedājumus, kad dziesma sekoja dziesmai.

— O, Donald, kāpēc tu nenāc man palīgā? — Deivijs gaudās pie priedes, kuras galotnē bija uzrāpies viņa biedrs. — O, Donald, kāpēc tu nenāc man palīgā? — viņš nerimās gausties, cenzdamies asinīs noberztām plaukstām uzrāpties pa slideno stumbru.

Taču Donalds bija pievērsis skatienu upes augštecei un tad šausmās drebošu balsi iekliedzās:

— Žēlīgais dievs, nu tas nāk!

Līdz ceļiem stāvēdami ledainajā ūdenī, Minukas puiši kopa ar Zibeņzelli no Montānas un policistu sadevās rokās un pilnā balsī sāka dziedāt drausmo «Republikas kaujas dziesmu». Taču vārdi noslāpa dārdoņā, kas vēlās aizvien tuvāk.

Un šajā brīdī Donaldam bija vēlēts redzēt kaut ko tādu, ko neviens cilvēks vēl nebija skatījis un palicis dzīvs. Milzīga, balta siena nogruva pār salu. Koki, suņi un cilvēki nozuda, it kā dieva roka piepeši būtu noslaucījusi dabas seju gluži tīru. To viņš vēl redzēja, tad, mirkli savā augstajā sēdeklī sašūpots, ar milzu spēku tika aizsviests tālu ledainajā ellē.