— Tomēr, — psihologs iejaucās sarunā, — galvenais ir tas, ka mēs nevaram kustēties pa laiku, kaut arī varam kustēties visos virzienos pa telpu.
— Ar visu to saistīts mans lielais atklājums. Taču jūs maldāties, apgalvodams, ka nevaram kustēties pa laiku. Piemēram, kad manā atmiņā ļoti spilgti uzaust kāds notikums, es pārceļos pagātnē: domas aizklīst, kā mēdz sacīt. Uz mirkli es atlecu atpakaļ. Protams, mēs nēSpējam uzturēties pagātnē ilgāku laiku, tāpat kā mežonis vai dzīvnieks nespēj noturēties gaisā sešas pēdas no zemes. Bet civilizētais cilvēks ir šinī ziņā sasniedzis vairāk nekā mežonis. Pārvarot zemes pievilkšanas spēku, mēs paceļamies ar gaisa balonu, un kāpēc lai mēs necerētu, ka beigu beigās mums izdosies apstādināt vai paātrināt savu dreifu pa laika dimensiju vai pat apgriezties un ceļot pretējā virzienā?
— Ak, tas nu gan nebūs… — Filbijs iesāka.
— Kāpēc ne?— Laika ceļotājs jautaja.
— Tas runā pretī saprātam, — Filbijs teica.
— Kādam saprātam? — Laika ceļotājs vaicāja.
— Ar saviem argumentiem jūs varat pierādīt, ka melns ir balts, — Filbijs sacīja. — Taču jūs nekad nepārliecināsit mani.
— Iespējams, ka arī ne, — Laika ceļotājs atbildēja. — Bet tagad jūs sākat noprast, kāpēc esmu iedziļinājies četrdimensiju ģeometrijā. Sen atpakaļ man radās neskaidra doma par mašīnu …
— Kas ceļo pa laiku! — ļoti jaunais cilvēks izsaucās.