—   Jā, zinu, — Pērsivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, jo es pratu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.

—   Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pirmās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija jau ievērojuši, ka jūs protat peldēt?

—   Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.

—  Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums pašam, es domāju.

—   Nē, — skanēja Pērsivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personiska naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …

—   Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jādzīvo,— ārsts iebilda starpā.

—  Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un…