Galēns, lielais grieķu ārsts, kurš darbojās ap mūsu ēras 200. gadu un kuram par godu radies izteiciens "galēniskie principi", mācīja, ka Mēness valda pār sievietes organisma cikliskumu un ka jaunmēness un pilnmēness ietekmē epilepsiju. Galēna ietekme bija visai liela līdz pat XVII gadsimtam.
Sanktoriuss (Santorio Santorio) (1561-1636), itāļu fiziologs un ārsts, grāmatas "Medicīnas statistika" autors, konstatēja, ka daži cilvēki lunārā (sinodiskā) Mēness sākumā pieņemas svarā, bet sinodiskā Mēness beigās svaru zaudē.
Baljivi, slavenais XVII gadsimta itāļu ārsts, novēroja, ka augoša Mēness laikā zarnu fistulas kļūst aktīvākas. Viņš argumentēja savu apgalvojumu, jo bija to konstatējis daudzu anatomisku izmeklējumu laikā.
Sēviņē kundze (kurai piemita viens no spožākajiem prātiem XVII gadsimtā) pievērsa uzmanību Mēnesim, kad lietoja savas zāles.
Dakvēns, karaļa Luija XIV ārsts un "Dakvēna ūdens" izgudrotājs, apgalvoja, ka Mēness ietekmē garīgo stāvokli, var izraisīt galvassāpes un nervu darbības nestabilitāti.
Bartolīns, XVII gadsimta dāņu zinātnieks, savā anatomijas apcerējumā rakstīja, ka dažu ādas plankumu lielums un krāsa visai ievērojami izmainās līdz ar Mēness fāzēm.