A.KAMĪ

 Mēris

Tulkojusi Maija Silmale

 Ir tikpat saprātīgi attēlot vienu

ieslodzījuma veidu, tēlojot kādu citu ieslodzījumu, kā attēlot kaut ko reālu, tēlojot to, kā istembā nav.

Daniels Dejo

Savādie notikumi, kas veido šīs hronikas sižetu, norisi­nājās 194… gadā Orānā. Pēc vispārējiem uzskatiem, tie nebija tur īsti vietā, jo mazliet izgāja no parastā rāmjiem. Pēc pirmā acu uzmetiena Orāna patiešām ir gluži pa­rasta pilsēta, nekas vairāk kā viena no franču prefektū­rām Alžīrijas piekrastē.

Pilsēhi pali, jāatzīst, ir neglīta. Tā izskatās klusa, un ir vajadzīgs laiks, lai pamanītu, kas padara to atšķirīgu no daudzām citam tirdzniecības pilsētām visos platuma grādos. Kā, piemēram, var iztēloties pilsētu bez baložiem, bez kokiem un dārziem, pilsētu, kur nav nedz spārnu plīvu, nedz lapu šalku, tā sakot, gluži neitrālu vietu. Ga­dalaiku maiņa tur lasāma vienīgi debesīs. Pavasara iestā­šanos vēstī tikai gaisa dzidrums vai puķu grozi, ko mazie pārdevēji atnesuši no pilsētas apkārtnes; tas ir pavasaris, ko pārdod tirgū. Vasarā saule aizdedzina pārāk izkaltu­šās ēkas un pārklāj sienas ar pelēku pelnu kārtu, — tad iespējams dzīvot vienīgi aizslēģoto logu ēnā. Turpretī ru­deņos ir īsti dubļu plūdi. Skaistas dienas iestājas tikai ziemā.