«Kur tu, Kaļeņik? Tu jau esi nokļuvis svešā mājā,» viņam aiz muguras smiedamās iesaucās meitenes, kas atgriezās no līksmēm. «Vai lai parādām tev tavu māju?»
«Parādiet, mīļās jaunuvītes!»
«Jaunuvītes? Vai jūs dzirdat,» viena uztvēra, «cik smalks kļuvis Kaļeņiks? Par to viņam jāparāda māja.. . bet nē, papriekš padejo.»
«Padejot? … ak jūs gudrinieces meitenes!» gari novilka Kaļeņiks, smiedamies un draudēdams ar pirkstu un atkāpdamies, jo kājas viņam nespēja noturēties uz vietas. «Bet ļau- sieties visas noskūpstīties? Visas noskūpstīšu, visas!. . .» Un nedrošiem soļiem metās viņām pakaļ. Meitenes sacēla troksni, sajaucās; bet vēlāk sasparojās, pārskrēja pāri ielai, redzēdamas, ka Kaļeņiks nav īsti drošs uz kājām.
«Lūk, kur tava māja!» viņas tam uzsauca, aiziedamas un parādīdamas māju, kas bija krietni lielāka par citām un piederēja ciema galvam. Kaļeņiks paklausīgi aizlīgoja uz norādīto pusi, sākdams no jauna lamāt galvu.
Bet kas gan bija šis galva, kas izraisīja tik daudz runu un spriedelējumu par sevi? O! šis galva ir ievērojama persona ciemā. Kamēr Kaļeņiks nonāks sava ceļa galā, mēs, bez šaubām, paspēsim kaut ko pateikt par viņu.