«Zini, ko es domāju?» meitene pārtrauca to, domīgi raudzīdamās viņā. «Man it kā kāds visu laiku čukst ausī, ka turpmāk mēs tik bieži neredzēsimies. Ļaudis jūsu pusē nav labi: meitenes visas noraugās tik skaudīgi, bet jaunekļi… Esmu pat novērojusi, ka mana māte jau labu laiku sāk stingrāk uzraudzīt mani. Atzīstos, man pie svešiem bija jautrāk.» Pie pēdējiem vārdiem viņas sejā parādījās it kā skumjas.
«Divus mēnešus tik dzimtajā pusē un jau apnikusi? Varbūt arī es tev esmu apnicis?»
«Ak, tu man neesi apnicis,» viņa teica pasmaidījusi. «Mīlu tevi, kazaku ar melnajām uzacīm! Mīlu tevi tāpēc, ka tev brūnas acis, un, kad tu uzlūko mani ar tām, tad sirds man it kā uzgavilē un tai ir priecīgi un labi; tāpēc, ka tu laipni vīpsnā savās melnajās ūsās; tāpēc, ka tu eji pa ielu, dziedi un trinkšķini banduru.»
«Ak, mana Haļa!» puisis iesaucās, skūpstīdams un spiezdams viņu ciešāk pie savām krūtīm.
«Pagaidi! Pietiks, Ļevko! Saki vispirms, vai tu esi runājis ar savu tēvu?»
«Ko?» viņš prasīja, it kā no miega pamodies. «Ka gribu precēties un tu gribi nākt pie manis par sievu? Runāju.» Bet kaut kā skumji skanēja viņa lūpās šis: runāju.
«Ko teica?»
«Ko tu viņam padarīsi? Izlikās vecais āzis, pa savai paražai, kurls: nekā nedzird un turklāt vēl baras, ka es vazājoties diezin kur un palaidņojoties ar puišiem pa ielām. Bet nebēdājies, mana Haļa! Dodu tev kazaka vārdu, ka pielauzīšu viņu.»