Kad visu rītu bija dārdējuši šāvieni, ka vai ausis krita ciet, Lariļs izdrāzās no savas istabas un šķendējās — neesot taču iespējams strādāt, ja māja ik pa piecām minūtēm nodrebot līdz pamatiem. Leslijs aizvainots atcirta, ka viņam jātrenējoties. Tas izklausoties nevis pēc treniņa, Larijs atbildēja, bet gan pēc iezemiešu dumpja Indijā. Māte, kuras nervi arī lāgā nepanesa šaudīšanos, ieteica Leslijam trenēties ar nepielādētu revolveri. Leslijs pusstundu centās mātei ieskaidrot, kādēļ tas neesot iespējams. Beidzot viņš negribīgi aiznesa konservu kārbu gabalu nostāk no mājas, un šāvieni tagad skanēja gan mazliet klusāk, bet tomēr ikreiz lika mums sarauties.
Visu laiku paturēdama mūs acīs, māte sāka arī pati iekārtoties dzīvei. Mājā iesmaržojās dažādas zālītes, nāsīs iecirta ķiploku un sīpolu smaka, virtuvē burbuļoja dažāda lieluma katli un kastroļi, turpat rosījās māte, brilles viņai bija nošļukušas uz degungala, un viņa nemitīgi kaut ko savā nodabā purpināja. Uz galda kaudžu kaudzēm gulēja apdriskātas grāmatas, kurās viņa brīdi pa brīdim ielūkojās. Tiklīdz mātei izdevās atbrīvoties no virtuves, viņa ar lielu patiku strādāja dārziņā, negribīgi šo to retinādama un apgriezdama, bet jūsmīgi sēdama un dēstīdama.