—  Tiesa nospriež, ka jums jāatstāj nometne… paras­tajā ceļā, ser, parastajā ceļā.

Tiesnesis Markuss O'Braiens bija aizdomājies, un Cār- lijs Mukluks iebukņīja viņam sānos. Markuss O'Braiens nokremšļojās un turpināja:

—   Apsvērusi nozieguma smagumu, ser, un vainu mīk­stinošos apstākļus, tiesa nonāca pie secinājuma un no­sprieda, ka jūs dabūsiet līdzi pārtiku trim dienām. Ar to, es domāju, pietiks.

Arizonas Džeks drūmīgi paskatījās uz Jukonu. Tā bija uzmilzusi šokolādes krāsas straume, apmēram jūdzi plata un dievs to zina cik dziļa. Krasts, uz kura stāvēja Ari­zonas Džeks, parasti pacēlās savas divpadsmit pēdas virs ūdens līmeņa, bet tagad upe murdēja pie pašas malas, ik pa brīdim aprīdama nelielus augsnes virskārtas gabalus. Šie zemes gabali nokļuva neskaitāmu brūnu virpuļu plati atplestajās rīklēs un nozuda. Ja ūdens pacelsies vēl par dažām collām, Sarkanā Govs tiks applūdināta.

—  Nē, nepietiks, — Arizonas Džeks skarbi iebilda. — Ar pārtiku trim dienām ir phr maz.

—   Neaizmirstiet Mančestru, — svarīgi atbildēja Mar­kuss O'Braiens. — Viņš nemaz nedabūja pārtiku.

—   Un viņa atliekas uzgāja pie Apakšējās upes pa pu­sei eskimosu apgrauztas, — Arizonas Džeks atcirta. — Turklāt viņš nogalināja bez jebkāda iemesla. Džo Dīvs nedarīja neko Jaunu, ir neiečivinājās, bet tikai tāpēc vien, ka Mančestram nebija kārtībā vēders, viņš nolaida Džo no kātiem. Tu neesi taisnīgs pret mani, O'Braien, to es tev pasaku skaidri un gaiši. Dod man pārtiku ne­dēļai, un es mēģināšu laimēt. Bet trim dienām — tā es atstiepšu kājas.