—   Nav iebildumu. Piezīmē vietā. Bet tāpēc vēl jo vai­rāk — jāmedī Dzērves!

—   Vai daudzas jau esat nomedījis?

—    Pagaidām nevienu, — sirmgalvis vēsi atbildēja. — Reiz… tad man vēl nebija šī kuģa. Es tikko biju pa­beidzis konstruēt delta slazdu un lūdzu, lai to iemontē «Lomonosovā», kuru tolaik gatavoja izmēģinājumiem. Pēc tam divus gadus es klaiņoju izplatījumā. Beidzot man laimējās: satiku Dzērves… Iedarbināju slazda iekārtu, kas kuģa tuvumā radīja tās pašas zīmes koncentrētu delta lauku. Divu vienādu lauku mijiedarbības rezultātā Dzēr­vēm vajadzēja zaudēt ātrumu. Un tiešām — viens no mel­najiem audekliem drīz vien nokļuva slazda darbības sfērā. Es uzgavilēju. Taču slazda lauks izrādījās par vāju. Dzērve tam izskrēja cauri kā tukšai vietai. Tajā brīdī es novecoju par daudziem gadiem. Iegaumējiet, jaunais cil­vēk: vecus mūs padara tikai vilšanās!… Atgriezies vai­rāk nekā gadu noņēmos ar šo slazdu vai, pareizāk sakot, ar tā ģeneratoriem. Tagad tie atrodas šeit. Jūs to zināt. Jauno iekārtu nevarēja iemontēt «Lomonosovā», un man vajadzēja gaidīt šo krietni ietilpīgāko «Omikronu». Diemžēl Dzērves es vairs neesmu saticis.

—    Kāpēc?

—    Neveicas… Līdz tam laikam, kad tiks izpētīta šo mīklaino veidojumu daba, katra tikšanās ar Visuma Mel­najām Dzērvēm būs vairāk vai mazāk nejauša… — Viņš sarauca uzacis.