Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka ar katru nākamo sekundi melnais ko­nuss aizvien vairāk novirzās no taisnes. Nē, acīm redzot, viņu delta kombains ir sabojājies; par spīti augstākajai aizsardzībai, Dzērvju delta lauks kaut kādā veidā to ietek­mējis, un tagad aparātu rādījumi neatbilst īstenībai. Tā­tad aparātiem vairs nevar uzticēties. Bet kam tad lai viņi uzticas? Varbūt enerģētiskajam aizsarglaukam?

Sirmgalvis vēl paspēja nodomāt, ka vienatnē viņš ne­svārstītos ne mirkli, izdarītu pagriezienu, riskēdams pār­kāpt aizliegto paātrinājuma robežu, un dotos pretī Dzēr­

vēm, lai tur lūst vai plīst! Bet kopā ar viņu bija šis piena­puika, ko viņam uzspieda institūts, tur uzskatīja, ka die­nās tas kļūšot par izcilu zinātnieku, un riskēt ar jaunekļa dzīvību viņš nevarēja. Nevarētu pat tad, ja acu priekšā sabruktu viss viņa mūža darbs! Vēl jo vairāk tāpēc, ka jauneklis izrādījās jauks un izpalīdzīgs, un pat šajos ne­prāta mirkļos bija patīkami sajust blakus otru cilvēku. Un tomēr, ja tev mērķis ir tikai viens, arī vilšanās liekas vienreizēji smaga.

Tā domāja Vecākais, bet viņa rokas tikmēr uzgūlās va­dības pultij un nekļūdīgi sataustīja bremzes sviru. To vajadzēja nospiest, lai kuģis samazinātu ātrumu, atrautos no briesmām, kuras tam radīja Dzērves.