Un tomēr Dzērves bija apstājušās! Varētu likties, ka tās gaida atpalikušo biedreni. Varētu, ja vien šie enerģi­jas lauka sablīvējumi būtu spējīgi kaut ko gaidīt un ja tiem būtu kaut kādi biedri… Dzērves nekustīgi karājās izplatījumā, bet atpalikušais melnais audekls bija sastin­dzis divus tūkstošus metru no kuģa. Arī kuģis likās apstā­jies, kaut gan cilvēki zināja, ka tas kopā ar Dzērvēm katru sekundi par simt piecdesmit tūkstošiem kilometru attālinās no Zemes.

Igors jau gribēja teikt, ka šī nekustība viņam nez kā­pēc sevišķi nepatīk, kad sirmgalvis ar enerģisku rokas mājienu piespieda viņu klusēt. Pavēries norādītajā vir­zienā, jauneklis pieliecās cieši jo cieši pie ekrāna.

Dzērvju kāsis beidzot it kā sakustējās. Varbūt tas pat nebija apstājies? Varbūt nezināmu spēku ietekmē šie de­bess ķermeņi tikai bija mainījuši virzienu un tagad attā­linājās, joprojām palikdami deltavizora redzes laukā? Igors vēl nepaspēja aptvert, cik nejēdzīgs ir šāds izskaid­rojums, kad ekrāns skaidri parādīja, ka viņš maldās.

Konuss tikai nupat bija sācis kustēties. Pareizāk sakot, nevis konuss, bet gan atsevišķas tā sastāvdaļas. Radās iespaids, it kā atpalikušās Dzērves dēļ tagad izjuktu visa ierinda. Melnie audekli pārkārtojās un pēc brīža konusa vietā izveidoja kaut ko līdzīgu cilindram. Pēkšņi Igoram iešāvās prātā, ka arī dzīvas būtnes droši vien tā sapul­cētos, lai kaut ko apspriestu. Taču nākamajā mirklī izira arī cilindrs. Līdz ar to sabruka fizikas likumu pēdējās pa­liekas. Sirmgalvis pacēla rokas, it kā gribēdams atgaiņā­ties no uzmācīga, ļauna murga.