Un ar katru reizi viņš atveda aizvien mazāk vārdu. Tā vien šķita, ka Vecākais tos atstāj pasaules telpā, apmainīdams pret zināšanām.
Viņš bija pēdējais — pārējie izmēģinātāji jau sen dzīvoja atkal uz Zemes. Izplatījumu ar visām tā briesmām un pārsteigumiem cilvēki iemācījās elektroniski modelēt; viņš pats bija palīdzējis atrisināt šo uzdevumu. Tagad kuģus varēja pilnībā izmēģināt jau konstruēšanas gaitā. Taču Vecākais negribēja šķirties no sava darba. Un viņš kļuva par izcilu zinātnieku, par vienu no ievērojamākajiem izplatījuma problēmu risinātājiem. Viņš joprojām lidoja vienatnē. Un, tā kā kuģu konstrukcijas pārbaudīt kosmosā vairs nevajadzēja, viņš tur izmēģināja tādas iekārtas, kuru darbību modelēt pagaidām neizdevās. Šoreiz tie bija jauni delta ģeneratori…
Tādu viņu attēloja leģendas. Turpretī kuģa vadības centrālē viņš bija tikai sirmgalvis, kas dzirdēja uzrunu, ja gribēja to dzirdēt, un izlikās kurls, ja negribēja. Šādu sarunas biedru saukt par patīkamu diez vai varēja.
— … Un tomēr savas vārdamāsas tās neaizstās, — jaunākais skaļi atkārtoja.
Vecākais pacēla galvu. Viņa skatiens slīdēja pa ierasto ceļu — no smalki pītajām, modernajām sandalēm pār gaišo sporta tērpu, saules nobrūnināto seju un kastaņ- krāsas matiem līdz nepacietībā dzirkstošajām, zilajām acīm.