— Kaut kādam iemeslam taču jābūt, kura dēļ jūs nepārtraukti sēžat pie ekrāna! — Igors pēc brīža atsāka sarunu. — Izmēģinājumu programma sen pabeigta, bet mēs netaisāmies bremzēt. Gluži veltīgi jūs taču nešķiedīsit laiku.
— Ko nozīmē šķiest laiku? Lūk, piemēram — jūs! Kā jūs nupat izmantojāt laiku?
— Es sēdēju salonā, — Igors sacīja, — un skatījos uz tālruni. Man gribējās, lai kāds piezvanītu. Kāpēc jūs nepiezvanījāt?
— Nebija vajadzības. Tālrunis ierīkots salonā tikai tādēļ, lai no turienes varētu sazināties ar elektronu skaitļojamo mašīnu.
— Jūs taču salonā nekad neuzkavējaties.
— Pareizi, — sirmgalvis piekrita. — Bet es varētu uzkavēties, un ar to pietiek.
— Kāpēc jūs tik ilgi sēžat pie ekrāniem? Ja kaut kas parādīsies, automāti paši…
— Ir lietas, kuras es pamanīšu agrāk nekā automāti. Un laika man pietiek. Tikai jaunajiem laika vienmēr par maz. Viņi vienmēr steidzas.
Igors notupās uz grīdas. Zemes cilvēki tagad bieži sēdēja tā. Sirmgalvis pašķielēja uz viņu un izslējās savā krēslā. Viņš šobrīd atgādināja svinīgas ceremonijas dalībnieku, un viņa darba virsvalks izskatījās tik elegants kā vakara tērps.
— Es tomēr gribētu uzzināt kaut ko par jūsu nodomiem. Jauni izmēģinājumi? Meklējumi? Varbūt dzērves, kuras jūs vairākkārt pieminējāt?… Kas tās tādas? Vai tiešām šo dzērvju dēļ ir vērts tik ilgi klaiņot pa izplatījumu?