iznīci­nāja šausmīgu daudzumu plūmju un ābolu un bieži ar saviem purniem grūstīja koku, lai nopurinātu no tā veselu augļu birumu; lai cik tos knābāja zvirbuļi un vārnas; lai cik visi gājēji nesa kukuļus saviem kūmām uz citām sādžām un aiz­stiepa pat no klētīm vecus audeklus un dzijas, kas viss aiz­tecēja uz visas pasaules avotu, t. i., uz krogu; lai cik zaga viesi, flegmātiskie kučieri un sulaiņi, taču svētīgā zeme ražoja visu tādā vairumā, Afanasijam Ivanovičam un Pulche- rijai Ivanovnai bija tik maz vajadzīgs, ka visas šīs briesmīgās laupīšanas šķita pilnīgi nejūtamas viņu saimniecībā

Abi vecīši pēc sena vecmodīgo muižnieku paraduma ļoti mīlēja paēst. Līdz ko pieņēmās rītausma (viņi vienmēr cēlās agri) un tiklīdz durvis uzsāka savu daudzbalsīgo koncertu, viņi jau sēdēja pie galdiņa un dzēra kafiju. Padzēris kafiju, Afanasijs Ivanovičs gāja laukā priekšnamā un, purinādams mutautu, runāja: «Kiš, kiš! projām, zosis, no lieveņa!» Pa­galmā viņš parasti uzdūrās uz pārvaldnieku. Viņš pēc para­duma uzsāka ar to sarunu, izprašņāja jo sīki par darbiem un apveltīja viņu tādām piezīmēm un rīkojumiem, kas katru būtu pārsteigušas ar neparastām saimniecības zināšanām un kaut kāds ienācējs nebūtu iedrošinājies pat iedomāties, ka pie tik redzīga saimnieka varētu zagt. Bet viņa pārvaldnieks biia rūdīts putns: viņš zināja, kā jāatbild, un vēl vairāk, kā jāsaimnieko. Pēc tam Afanasijs Ivanovičs atgriezās telpās un sacīja, tuvodamies Pulcherijai Ivanovnai. «Nu ko, Pul­cherija Ivanovna, vai nebūtu laiks kaut ko iekost?»