gadus, viņa pulkveži kļūst slaveni, un beidzot viss tas izbeidzas ar niecīga zemes gabaliņa iegūšanu, kurā nav kur iestādīt kar­tupeļus; bet dažreiz otrādi, kaut kādi divu pilsētu divi desu pārdevēji saplēšas savā starpā par niekiem, un ķilda pārņem beidzot pilsētas, pēc tam ciemus un sādžas, un pēc tam pat veselu valsti. Bet atliksim šo spriedelēšanu: tā te nepiederas; bez tam man nepatīk spriedelēšana, ja tā paliek tikai sprie­delēšana.

Pulcherijai Ivanovnai bija pelēks kaķēns, kas gandrīz vien­mēr gulēja, saritinājies kamolā, pie viņas kājām. Pulcherija Ivanovna dažreiz to glaudīja un kutināja ar pirkstu tā kak­liņu, ko izlutinātais kaķēns izstiepa pēc iespējas augstāk. Ne­var sacīt, ka Pulcherija Ivanovna to pārāk mīlētu, bet vien­kārši pieķērās tam, pieradusi to vienmēr redzēt. Un Afanasijs Ivanovičs bieži pajokojās par tādu pieķeršanos.

«Es nezinu, Pulcherija Ivanovna, ko jūs tādu atrodat kaķī: kam tas der? Ja jums būtu suns, tad cita lieta: suni var pa­ņemt medībās, bet kam tad kaķis?»

«Kļūsiet taču, Afanasij Ivanovič,» teica Pulcherija Iva­novna, «jūs mīliet tikai runāt, un vairāk nekā. Suns nav tīrīgs, suns pieķēza, suns sadauza visu, bet kaķis — kluss radījums, tas nevienam nenodarīs ļauna.»

Vispār Afanasijam Ivanovičam bija vienalga, vai kaķi, vai suņi; viņš tikai tāpēc tā runāja, lai drusku izjokotu Pulche­riju Ivanovnu.

Aiz dārza viņiem bija liels mežs, ko uzņēmīgais pārvald­nieks bija pilnīgi saudzējis, varbūt tāpēc, ka cirvja skaņas būtu aizsniegušas pašas Pulcherijas Ivanovnas ausis.