Gar logiem un virs durvīm bija daudz nelielu bildīšu, kuras kaut kā pierod uzskatīt par plankumiem sienā un tāpēc tās pavisam nemēdz apskatīt. Grīda gandrīz visās istabās bija māla, bet tik tīri iztriepta un tik tīrīgi uzturēta, kā laikam neuzturēja nevienu parketu bagātā mājā, ko laiski uzslaucīja neizgulējies kungs livrejā. Pulcherijas Ivanovnas istaba bija piekrauta pilna lādēm, kastēm, kastītēm un lādītēm. Daudz sainīšu un maisu ar sēklām, puķu, dārzāju, ar- buzu karājās gar sienām. Daudz kamolu ar visādu krāsu vilnas dziju, veclaicīgu kleitu lupatiņas, kas bija šūtas priekš puЈ gadsimta, bija sakrautas lādīšu kaktos un starp lādītēm. Pulcherija Ivanovna bija liela saimniece un visu savāca, kaut arī dažreiz pati nezināja, kur to vēlāk varēs izlietot. Bet visjaukākais mājās — bija dziedošās durvis. Līdzko bija pienācis rīts, durvju dziedāšana atskanēja pa visu māju. Es nevaru pasacīt, kāpēc tās dziedāja: vai vainīgas tur bija pār- rūsējušās eņģes, vai arī pats mechaniķis, kas bija '.ās taisījis, bija apslēpis tajās kādu noslēpumu; bet brīnišķīgi ir tas, ka katrām durvīm bija sava īpaša balss: durvis, kas gāja uz guļamo istabu, dziedāja vissmalkākā diskantā; durvis uz ēdamo istabu basē; bet tās, kas bija priekšnamā, dziedāja kaut kādā savādā, drebošā un reizē vaidošā skaņā, tā ka, tajā ieklausoties, varēja galu galā ļoti skaidri sadzirdēt: vai dieviņ, es salstu!