Nodo­māju, ka vecums, acīm redzot, nav gājis secen pat Me- fistofelim. Senākos gados viņš nekad nebūtu pieļāvis tādu kļūdu mana noskaņojuma uzminēšanā. Taču viņš pieveda mani klāt jaunam cilvēkam ar gariem, pār velveta ap­kakli krītošiem, zilgani melniem matiem un tikpat mel­nām, mazliet iešķībām acīm.

—    Tas ir Laionels Mars! — Mefistofelis paskaidroja, acīm pēkšņi gaišākām kļūstot. — Šis te ir īstens ģēnijs, nevis 6s. Ja jums abiem izdosies sastrādāties, zemeslode pēc pusgadsimta izmainīs savu seju.

Pēc pusgadsimta uzzināju, ka viņam bijusi taisnība. To­reiz vēl nekā nezināju, pat kādas tautības šis jaunais ģē­nijs, kas tik neatkarīgi sniedza man roku, it kā viņš būtu Trīdents Mortons, bet es nez kāds tur Levantes ebrejs.

Patiešām sākumā domāju, ka viņš ir ebrejs no Le­vantes, pārāk amerikanizēti skanēja vārds un uz­vārds. Šajā brīdī sarkanmatainā protestēdama pielēca no dīvāna:

•— Apnikuši! Jūs ar saviem globālajiem mērogiem un draudiem pārveidot pasauli! Esmu redzējusi tādus atliku likām. Iesākumā apsolīs paradīzi zemes virsū, bet paši pat pieklājīgu elli neprot noorganizēt… Laion, labāk nospēlē kaut ko tādu …

Laionels Mars, strauji atmetis galvu, devās pie klavie­rēm. Orķestris tikko bija nospēlējis mežonīgā ritmā starp­spēli, dziedātājs tikko uztvēris melodiju, pianists it kā pieaudzis instrumentam. Pēkšņi viņi ieraudzīja tuyojamies Laionelu. Bez pārejas iestājās klusums, pianists mudīgi atbrīvoja vietu.