— Tas notika tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā, man toreiz bija trīsdesmit pieci gadi, — Triftens stāstīja. — Jā, es zinu, jūs skaitāt kopā. Jums taisnība* Man tagad ir četrdesmit septiņi, bet es izskatos par desmit gadiem vecāks, un ārsti saka … eh, pie velna visus ārstus!
Viņš pielika pie mutes augstu glāzi un lēni dzēra, lai nomierinātos.
— Bet es biju jauns,.» kādreiz. Pirms divpadsmit gadiem es biju jauns, man uz galvas bija visi mati; vēders
man bija ierauts kā izsūtāmajam, un neviena diena man nelikās par garu. Deviņdesmit astotajā gadā man bija spēks kaulos. Tu taču mani atceries, Milner. Mēs jau toreiz bijām pazīstami. Nu, vai es nebiju puika uz goda?
Milners piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš, tāpat kā Triftens, bija kalnu inženieris un bija ticis pie bagātības Klondaikā.
— Tev taisnība, vecais, — teica Milners. — Nekad neaizmirsīšu, kā tu izdarījies ar tiem mežstrādniekiem, kad mazais korespondentiņš sacēla skandālu. Slevins toreiz bija izbraucis, — viņš mums paskaidroja, — un viņa pārvaldnieks gribēja izrēķināties ar Triftenu.
— Bet paskatieties uz mani tagad! — pikti uzsauca Triftens. — Lūk, ko ar mani izdarījusi Goldsteda! Man ir dievs zina cik miljonu, bet sirdī palicis tukšums un dzīslās tāpat. Karstās sarkanās asinis ir izžuvušas. Es tagad esmu kaut kas līdzīgs medūzai, milzīga drebelīgas proto- plazmas masa …
Viņš aprāvās un atkal meklēja mierinājumu augstajā glāzē.