—   Tātad mums kā nekā ir divi skrejceļi — divi cil­vēki, — es secinu. — Viens, kurš ir savervējis Stavrevu, u.ri otrs, kurš atjaunojis sakarus ar viņu.

—   Tikai viens! — Ļubo pārlabo. — Tas pirmais ir bijis karavīrs amerikāņu misijā un sen jau pazudis bez pēdām. Varbūt aizgājis viņsaulē. Viens vienīgs skrej­ceļš — Karlo Morandi, firmas «Zodiaks» Venēcijas no­daļas ierēdnis.

—   Nu, tomēr …

—  Jā, tomēr… Tikai izrādās, ka praksē šis «tomēr» nav ne plika graša vērts.

Esam sasnieguši kanālu. Līdzās tam atrodas brīvs marmora soliņš, pār kuru no stūra mājas krīt ēna.

—   Pasēdēsim šeit, — Ļubo piedāvā un tūlīt dodas pie soliņa.

—   Labāk kaut kur citur. Beidzos vai nost aiz iz­salkuma.

—   Es aiz slāpēm, — draugs paklusi izgrūž, noslīg­dams uz soliņa. — Kā par nelaimi, mums nav daudz laika. Gan jau vakarā ieturēsimies.

Apsēžos blakus viņam, ievelku pēdējo dūmu un aiz­metu cigaretes galu stingajā kanāla ūdenī. Dziļā, pa- dzidrā ūdenī, kas slīpajos saulstaros laistās smaragd­zaļš, ēnā — melnzils.

—   Tu jau sen te? — es noprasu.

—   Gandrīz trīs mēnešus. Trīs mēneši aizritējuši, bet rezultāts ir nulle. Tādos apstākļos, kādi ir man, izsekot šo tipu nemaz nav tik viegli. Tomēr domāju — esmu izdibinājis visu iespējamo.