Tuvodamies dzeltenajam namiņam, kurš tik sen bija kārdinājis viņa iztēli un beidzot tika nopirkts par prāvu summu, vecais zārcinieks izbrīnījies juta, ka viņa sirds nepriecājas. Pārkāpis nepazīstamo slieksni un atradis savā jaunajā mājā jezgu, viņš nopūtās pēc vecā grausta, kur astoņpadsmit gados bija nodibinājusies visstingrākā kārtība, un sāka rāt savas abas meitas, kā arī kalponi par gausumu, un pats ņēmās palīdzēt. Drīz vien kārtība tika ieviesta; kibots ar svētbildēm, skapis ar traukiem, galds, dīvāns un gulta ieņēma tiem noteiktos kaktus dibenistabā; virtuvē un viesistabā novietojās saimnieka ražojumi: visādu krāsu un dažādu izmēru zārki, kā arī skapji ar sēru cepurēm, apmetņiem un lāpām. Virs vārtiem pacēlās izkārtne, kur bija uzgleznots tukls Amors ar apgāztu lāpu rokā un uzraksts: «Šeit tiek pārdoti un pārvilkti zārki, nekrāsoti un krāsoti, kā arī izīrēti un laboti vecie.» Meitenes aizgāja uz savu istabiņu. Adrians apstaigāja jauno mītni, nosēdās pie loga un pavēlēja uzlikt patvāri.
Izglītots lasītājs zina, ka Šekspīrs un Valters Skots abi notēlojuši savus kapračus jautrus un joku mīļotājus, lai ar šo pretstatu jo spēcīgāk pārsteigtu mūsu iztēli. Aiz cieņas pret patiesību mēs nevaram sekot viņu paraugam un esam spiesti atzīties, ka mūsu zār- cinieka raksturs pilnīgi atbilda viņa drūmajam amatam.