Taču, lai aipingieši domātu par svešinieku ko domādami, nevienam viņš nepatika. Garīga darba strādnieks pilsētā varbūt saprastu viņa viegli aizkaitināmo dabu, bet šiem mierīgajiem Saseksas iedzīvotājiem tā radīja tikai izbrīnu. Sad un tad tos iztrūcināja viņa neapvaldītie žesti; kad bija satumsis, viņš strauji uz- drāzās tiem virsū aiz klusiem stūriem; viņš gandrīz brutāli atgrūda visus tos, kas bikli viņam tuvojās savā ziņkārē; viņam patika krēsla, un viņš tāpēc aizslēdza durvis, aizklāja logus un izdzēsa sveces un lampas. Kas ar visu to varēja samierināties? Ļaudis grieza ceļu, kad viņš gāja caur ciemu, un, kad viņš bija pagājis garām, jaunie jokdari uzlocīja apkakli, novilka cepuri uz acīm un satraukti soļoja nopakaļ, imitēdami viņa mistisko izturēšanos. Tajā laikā bija populāra dziesma «Bubulis». Miss Sečela dzfedāja to skolas koncertā baznīcas lampu iegādei par labu, un vēlāk, kad vien satikās pāris ciema ļaužu un parādījās svešinieks, klusāk vai skaļāk arvien tika nosvilpota kāda šīs melodijas takts. Pat mazi bērni, vakarā vēlāk palikuši laukā, nosauca viņam pakaļ «bubulis!» un satraukti un sajūsmināti laidās lapās.