Taču bija vēl viena ļoti svarīga problēma, ko vajadzēja atrisināt, pirms trests pārņēma dārza vadību, proti, parāds, ar kura palīdzību bija radīts tas, kam jākļūst par tresta galveno mītni. Es sapratu: ja šāds trests tiek nodibināts, lai vēlāk izvērstos par zinātniski nozīmīgu organizāciju, tas nedrīkst pūrā saņemt līdzi parādu trīsdesmit piecu tūkstošu mārciņu apmērā, jo ar tādu nastu tas nevarētu ne plaukt, ne zelt. Man bija tikai viena izeja: pārņēmu visus parādus savā kontā. Tas nozīmēja — kad juridiskās' formalitātes bija nokārtotas un trests sāka darboties, es zooloģisko dārzu ar visu, kas tajā at
radās, parādu nenoslogotu nodevu tresta pirmajiem līdzdalībniekiem un valdei.
Nu jau pagājis divpadsmit gadu kopš tās dienas un trests izaudzis par žirgtu bērnu. Es tīšām to nosaucu par bērnu, jo priekšā vēl garš ceļš, taču mums ir krietns pamats, uz kura būvēt pārējo. Sājos divpadsmit gados esam daudz paveikuši. Dzīvnieku sākotnējo sastāvu, kas bija parasta zooloģiskā dārza jauktā kolekcija, esam visai plašā mērā nomainījuši pret dzīvotspējīgām apdraudēto sugu vaislas kolonijām, tādēļ mūsu kolekcijā tagad sugu ir mazāk, toties tās pārstāvētas ar lielāku skaitu indivīdu, kā tas jau pašā sākumā bija iecerēts. Vaislas rezultāti (attiecīgi mūsu zooloģiskā dārza apmēriem) ir teicami, mums ir diezgan daudz tādu sugu, kuru pārstāvjus nebrīvē izdevies ieaudzēt pirmo reizi (tas nozīmē, ka esam apguvuši jaunu tehniku), un vēl jo svarīgāk ir tas, ka esam izaudzējuši daudzu reti sastopamu un savvaļā apdraudētu sugu dzīvniekus.