Mūsu pērtiķu brīvdabas sprostu garuma un augstuma izmērus noteica jau esošā pamatceltne (senlaicīga no granīta būvēta sidra spiede), bet tās ietvaros mums palika brīvas rokas veidot visu pēc sava prāta. Bija divi vissvarīgākie priekšnoteikumi: lai pērtiķi varētu nesaskaroties cits citu redzēt un lai krātiņā viņiem būtu maksimāla kustību un darbošanās iespēja. Atļaujot pērtiķiem citam citu redzēt, mēs gluži vienkārši parūpējāmies par to, lai viņi būtu nodarbināti. Visos zooloģiskajos dārzos viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām ir dzīvnieku bezdarbība, un, runājot par cilvēkpērtiķiem un citiem primātiem, šis jautājums kļūst sevišķi akūts. Pērtiķi ir ļoti ziņkāri un ārkārtīgi dzīvi interesējas par to, kas notiek blakuskrātiņā; šo aizrautīgo interesi var salīdzināt vienīgi ar to, kura vecāka gadagājuma jaunavām liek slepus raudzīties caur aizkaru mežģīnēm, lai saredzētu, kas notiek aiz cita loga mežģīņu aizkariem.
Ja daudzi krātiņi atrodas vienā rindā, nav iespējams, neatdalot ar režģiem vai stieplēm, tos iekārtot tā, lai iemītnieki varētu redzēt savus kaimiņus. Bet tas nav ieteicams divu iemeslu dēļ: pirmkārt, mēs paši uz savas ādas esam izbaudījuši, ka caur režģiem vai stiepļu pinumu var saņemt sāpīgu kodienu roku vai kāju pirkstos,