6. gadsimtā pirms mūsu ēras Grieķijā ar savu lielisko balsi bija tālu pazīstams dziedonis Arions. Viņa balsij tiešām piemita maģisks spēks. Kad Arions dziedāja par varoņdarbiem, karavīri k]uva neuzvarami; kad dziedāja par mīlestību, —pat veciem vīriem sirdis sāka pukstēt straujāk.
Visi laikam ir dzirdējuši izteicienu «dziedāt ditiram- bus», kas tagad nozīmē — dziedāt kādam slavas dziesmas. Kā liecina vēsture, tieši Arions piešķīra ditiram- biem šo nozīmi. Līdz tam par ditirambiem sauca ugunīgas deju dziesmas. Reiz slavenais dziedonis devās uz Sicīlijas salu. Tur sacensībās viņš uzvarēja visus antīkās pasaules dziedoņus un muzikantus. Saņēmis vērtīgas, balvas un bagātīgas veltes, ar kādu grieķu kuģi Arions brauca uz Korintu.
— Iemetīsim viņu jūrā, bet dārgumus sadalīsim paši savā starpā! — nolēma kuģa komanda.
Uzzinājis par sazvērestību, Arions lūdza, lai ņem visas dāvanas, bet viņu pašu atstāj dzīvu. Taču sazvērnieki zināja, ka neizbēgs no soda, ja Arionam izdosies nokļūt Korintā. Tāpēc dziedonim lika izvēlēties, vai nu izdarīt pašnāvību, ja viņš grib, lai to apglabātu dzimtajā Korintas zemē, vai arī nekavējoties mesties jūrā. Izvēlējies pēdējo, Arions lūdza vēl beidzamo reizi atļaut viņam dziedāt.
Togā un ar liru rokās Arions nostājās kuģa pīķī un sāka dziedāt tā, kā laikam nebija dziedājis nekad savā mūžā. Dieviem domātā himna aizskanēja tālu pāri jūrai. Nenodziedājis līdz galam, Arions ielēca jūrā un pazuda dzelmē. Ceļa vēja dzīts, kuģis ātri izgaisa aiz apvāršņa.