Taču noslēgumā reportieris pievērsa lasītāju uzmanību satraucošam faktam, ka ar oficiālu sankciju iznī­cināti lieli krājumi Indijas kaņepju, no kurām iegūst hašišu, un deva miglainu mājienu par nar­kotiskās vielas slepenu izplatīšanu cienījamās sa­biedrības aprindās.

— Taisni jāsmejas! — Džensens atzinīgi nomur­mināja.

Un tad piepeši viņš ieraudzīja sludinājumu — dažus vārdus, kas bija ievietoti privāto sludinā­jumu nodaļā un uzskatāmības dēļ ielikti rāmītī.

«H. M. Dž. Uzņemiet sakarus ar mani. Vēlos atpirkt aparātu par skaidru naudu. Izdevīgi no­teikumi. Veins.»

Džensens sāka prātot. Izskatās pēc lamatām, kurās Veinam ir pievilinātāja loma. No otras pu­ses, te ir runa par naudu — skaidru naudu. Ja nu patiešām šie sagatavojuši smuku summiņu? Gan jau viņš pratīs izlocīties — naudu saņems, bet slazdos neiekritīs. Priekš kā cilvēkam dotas sma­

dzenes, ja viņš nav spējīgs ar tām pienācīgi pa­strādāt?

Džensens aizbrauca uz pilsētu un piezvanīja no automāta.

—       Tas esmu es. Nevēlos, ka mani notvertu, tādēļ klāj vaļā labi mudīgi!

—        Paklausieties, — klausulē steidzīgi skanēja Veina vecīgā balss, -— esmu ^atradis ārzemnieku, kas uzskata, ka mans aparāts varētu noderēt viņa valstij. Viņš ir gatavs to pirkt.